Cepiens

Kaut kas jāuzcepj. Ne jau cepšanas pēc, bet tāpēc, ka gribas.

Visnotaļ sen neesmu rakstījusi. Vienu brīdi apsvēru šo bodīti klapēt ciet. Bet tad apskatījos skatījumu skaitu un domāju, ka vēl kkā dzīvību pavilkšu. Klapēt ciet gribēju, jo blogs saucās dzhoanna.wordpress.com jeb Džoannas blogs. Nekādas anonimitātes. A, lai rakstītu par seksu, vagīnām, orģijām, sirds mīlestības kūleņiem, vīriešiem, ballīšu sekām utt. – vajag anonimitāti.  Anonimitāte man ļautu labāk izpausties. Šeit jau jāraksta tā pieklājīgi, jo mamma uzskata, ka iegūglēt manu vārdu ir ļoti forši. Red. piez. “Mammu, ja Tu šito lasi – tad zini, ka Tev ir ļoti forša meita un Tev ne par ko nav jāuztraucas.” Un brālis vienkārši mani stalkero, lai varētu pasūdzēties tētim, jo tas viņam dod iespēju būt foršākam, un, jo viņš būs foršāks, jo viņš saņem visādas fīčas no tēta, kā, piemēram, naudu. Laikam tāpēc es tēti neesmu redzējusi kkādus mēnešus pāris. Red. piez. “Tēt, ja Tu māki iegūglēt manu vārdu un lasi šito – tad sveiciens. Mans ir jauns tel.nr. Vari uzzvanīt.”

Bet nu kopumā man klājas ļoti labi. No Cēsu meitenes esmu pārvērtusies par Kreisā Krasta meiteni.  Šodien nonācu pie secinājuma, ka Cēsu alkohola daudzums ir neierobežots un manas aknas ir tīri spēcīgas. Tagad uz Cēsīm atkal nebraukšu pāris mēnešus, lai varētu atpūsties.

Tad nu no vistolerantākās personas esmu pārvērtusies uz mūsu minoritāšu naida kurināšanu. Jeb man vienkārši besī latviešu krievi. Ne jau visi, bet tie, kas nerunā latviski. Nesapratīšu, kur rodas tādi retardi. Tad nu es te kaujos ar viņiem. Ir forši. Iesaku pamēģināt.

Nu ir vēl pāris lietas, ko vēlos pateikt, bet tas jau būs par šerpu.

Tad nu turam buru un izliekamies, ka ārā ir sniegs.

Eju medīt.

arrivederci, fellas.