alkohola sapņi

Nemaz nav vajadzīgs rudens, lai tagad sajustos kā rudenī. Ārā tik līst, līst un līst. Nav vairs karsto vasaras nakšu, silto vasaras vēju un piesvīdušo palagu. Lai arī vasara it kā vēl esot vairāk kā mēnesi, man tā ir beigusies. Vasara aiz sevis atstāja to visu skaisto, romantisko un vēl visādi citādi vitālo. Mazliet jau apnikums bija. Bet iedomājoties par ziemu – kļūst vēl traģiskāk. Tas laiks mani tāāā izbesīs.  Bet es atkal gaidu pavasari. Šogad tas bija tāds čābīgs. Ne krītošos ķiršu ziedus paspēju izbaudīt, ne iemīlēšanās priekus, ne skolas beigšanos jau pavasarī.  Nākamgad sagaidu pavasari – ar miljoniem miljardiem ābeļu ziedu, pamīlēšanos  zem tiem, pirmos pavasara taureņus vēderā un citus romantiskos mēslus.

Un vispār paldies visiem svētajiem, ka šodien līst. Tad tāds depresīvais noskaņojums vismaz ir attaisnojams. Lai gan – ko tur gruzīties. man dzīvē veicas vairāk kā pārējiem. bet mazāk kā citiem. kkā tā. Šodien no dusmām atkal izšķaidīju  savu mūžseno samsungu. Detaļas pašķīda, telefons pajuka, asaras plūda. Beigās nomeklējos stundu, līdz atradu visas detaļas.  Tgd sazvanīt mani var, bet telefons izskatās kā no bomžatņika izvilkts. Pēdējais modes kliedziens.

Ko, lai vēl pastāsta? Ko vēlies zināt? Noteikti, ka kko no manas personiskās dzīves. Tā jau vairumam šķiet vissaistošākā.
Pačukstēšu – šodien ir doma pabučoties. Ar ko? Esi centrā ap kādiem 23:00 un redzēsi.

Un nobeigumā – Ieva virtuālajā zirnekļutīklā atrada bildi, kura ir anormāli līdzīga man. Tad nu nolēmām čakarēt cilvēkiem prāatus. Tikai divi neuzķērās. Gods kam gods – man ir seksīga dvīņumāsa.