It kā laime esot dāvāta tikai plānprātiņiem. Un it kā neesot tāda optimista, kas spētu vienmēr smaidīt. Un it kā laime lielākoties ir uzspēlēta un iedomāta. Tad sanāk, ka stulbi ir tiekties pēc laimes, kas it kā ir plānprātiņu privilēģija un, ka tā ir tikai kkāda ilūzija. Lielākoties neviens no mums nevēlas būt plānprātiņš un tiekties pēc kkā iedomāta [kas nav īsts] arī neviens nevēlas. Tad beigās sanāk, ka laimi neviens negrib..vai arī nemaz netiek līdz tai..jo nemaz pēc tās nesniedzas. Bet, ja to sasniedz – tad Tevi sauc par plānprātiņu vai arī mēģina iestāstīt, ka tā pāries un, ka tas nebūs ilgi un, ka tās ir tikai stulbas iedomas. Līdz ar to mēs sākam noticēt apkārtējiem [jo sev mēs, protams, parasti nenoticam]..un tiklīdz mūs sāk pārņemt neticība un šaubas – mēs sākam zaudēt savu laimi. Un tad kārtējo reizi mēs nonākam pie secinājuma, ka laime ir neeksistējošs jēdziens pēc kā tiecās visi.
Bet nu tas, ko vēlējos pateikt – lasiet grāmatas, bet neticiet tam, kas tur rakstīts. Vienkārši neņemiet pa pilnu. Izņemot pasaku grāmatas – tur ir vairāk patiesības, kā filozofiskajās apcerēs.
Ak..un, kā man patīk šī burvīgā sieviete. Tā vien gribas dejot.
