Es sēdēju pagalmā..savā neērtajā dārza krēslā. Es ieritinājos pledā, lasīju Vonnegūtu, kā arī dzēru svaigu piparmētru tēju no krūzes, ko biju nozagusi vienā viesu mājā. Es to nozagu, jo zināju, ka tā būs skaistākā krūze, no kādas vien būs dzerta tēja. Sajūta nav laba, kad Tu kko nozodz..bet šoreiz es apelēju savai sirdsapziņai. Jo viesu nams nevar dot Tev brokastīs tēju no vienas fakin` skaistas krūzes veselu nedēļu un tad Tev to atņemt. Viņiem to krūžu bija daudz. Gan nepamanīja.
Tā. Grēkus esmu izsūdzējusi. Un ne par krūzi bija stāsts. Stāstam bija jābūt par to, ka mana dzīve ir daudz skaistāka, kā to biju iedomājusies no rīta. Vēl skaistāku to darītu kaķpēdiņas. Pēdējā laikā mani sajūsmina rozā kaķpēdiņas. Un līdz ar to es gribētu aizmigt rozā kaķpēdiņās un šaut pīles. Ja tas nesanāktu – tad pietiks ar miesiskas baudas gūšanu, kopā ar kādu, kas arī mīl gulēt kaķpēdiņās. Un vispār – Tev noteikti liekas, ka neesmu pie pilna prāta, jo rakstu kkādus kaķpēdiņiskus murgus.
Starp citu, jeb P.S. - dzīvi skaistāku padara arī Coldplay. Agrāk man viņi riebās, jo bija pārāk flegmātiski. Bet, kopš man patīk tauriņu sajūta vēderā – viņi man liekas apburoši..jo viņi spēj pielāgoties manu turiņu ritmam vēderā. Un kā nu ne – ja pat mani tauriņi nespēj nedziedāt līdzi Tell me you love me, Come back to haunt me, Oh when I rush to the start.
Un Vonnegūts ir teicis:” Nav nekāda iemesla, kāpēc labais nevarētu triumfēt pār ļauno, ja vien eņģeļi būtu organizēti pēc mafijas parauga.”
