Grādīgais. Alkoholiķi..

Nekad nebiju iedomājusies kā cilvēks jūtas, ka ir atkarīgs no kkā.  Gunda Vernere “Velna Dzira”. Ārkārtīgi skaudrs un reāls stāsts par to, kā viņa dzēra, par to, kā bija alkoholiķe. māte, sieva, meita – žūpa.  Brrr…

Še citāts:
Zvana modinātājs. Pulkstenis ir seši. Ģimene vēl guļ. Es pieceļos. Man sametas melns gar acīm. Uzmācas nelabums. Rokas trīc, sviedri plūst straumēm.
“Nē, ” es domāju, “tas taču nav iespējams! Tikai ne šodien, tikai ne šodien!”
Kungs, Dievs, Kungs, Dievs, ja tu esi, palīdiz man!
Vienīgi šodien! Lūdzu, lūdzu, lūdzu, ļauj man izturēt šo dienu!
Ne jau manis dēļ, bet manu bērnu dēļ! Lūdzu, lūdzu!
Ar mokām nokāpju no kāpnēm. Es salstu un drebu.
“Tur vainīgs tikai aukstums un pagurums, un…”
Tūkstoš iemeslu es atrodu, lai attaisnotu savu stāvokli.
Es taču nespēju sev atzīties, ka mans ķermenis kliedz.
Ka alkst pēc alkohola, ka ikviena mana ķermeņa šķiedriņa tvīkst pēc alkohola.
Nu vairs nelīdz nekas. Es iegāžu degošajā rīklē četrkāršu viskiju. Tas iedarbojas. Man strauju kļūst labāk.

Bet ne jau par to ir stāsts, cik ļoti mani satrieca tās sajūtas, bet gan par to, ka iespējams mani draugi, mani līdzcilvēki arī kkad kļūs par alkoholiķiem. Šīs grāmatas autore sāka dzert kādos 14 gados. Mēs arī. Viņa sāka ar svētku reizēm. Mēs arī. Vēlāk arī weekendos. Mēs arī. Tad pēcpusdienās pie pusdienām. Mēs varbūt arī. Vēlāk pirms miega – lai vieglāk aizmigt. Mēs varbūt arī.  Vēlāk tas sākās regulāri. Varbūt ar mums ar tā būs.
Tik riebīgi apzināties, ka liela daļa no mums ir topošie alkoholiķi. Viņi vairs nespēj ieodmāties brīvdienas bez sejas pielikšanas, ekskursijas bez dzeršanas, dzimšanas dienas bez grādīgā. Jāāā..tas ir jautri, tas ir forši. Patiesi
Es tā regulāri alkoholu sāku lietot kādos 11 gados. Izmēģinājusi, manuprāt, esmu gandrīz visu. Nu jau kādu krietnu laiku nedzeru. Šad tad. Brīvdienās iztieku bez vella dziras, draugu kompānijās man ir labi tā pat. Bet es to daru tāpēc, ka grādīgajā aiziet labs piķis. Tā vietā es labāk pierijos. Ko arī daru. Arī tāpēc, ka man neprasās. Tikai šad tad. Bet tas nav mans pašmērķis. Kā ir ar Tevi?
Un šis nav pārmetošais rakstu darbs. Tik secinājums. Varbūt kādreiz pašai man rādīsies delīriji, būs abstinence un būšu žūpa. Bet nē. Laikam esmu parāk konservatīva.

But wish you luck

par Zaļļumballi un citiem priekiem

pēdējā augusta nedēļa. tieši viņa ir bijusi viena no interesantākajām visā vasarā. izstādes, koncerti, pasākumi, atpūta, grāmatas, dejas, lietus un bauda.
/James Morrison –  Please Don`t Stop The Rain.mp3/

Borisa Bērziņa izstāde.
Ieskrējam tur tā caurejot. Es tik zināju, ka viņš zīmē kailas un apaļīgas sievietes. Bet nezināju, ka viņš zīmē arī instrumentus un meitenes ar bumbieri vai saldējumu. “Meitene ar bumbieri” dzeltenā. Ja man būtu piķis – es pat to varbūt nopirktu. Pierijos savus pirmos cukurīšus [tur tos deva pa velti], apskatīju gleznas, noskatījos ārkārtīgi jauku filmu par mākslinieku un devos prom. /Snow Patrol – Run.mp3/

Pīpe uz AB dambja.
Viss sākās ar to, ka dīcu, ka gribu uz jūru pīpēt pīpi. Viss notika tik negribīgi, bet beigās devāmies uz centru nopirkt tabaku un kārumus. Problēmas sākās ar to, ka nepārdeva tabaku GC, jo nevienai no mums nebija pasas, devāmies laimes meklējumos uz ORIGO – tur pārdeva. yeah baby. tālāk gājām uz Maximu, jo radās doma nebraukt uz jūru, bet gan doties uz Andrejsalu. Iznākot ārā no Maximas izskatījās baigi tumšs. Izlēmām par labu AB dambim. The best choice. Tas bija…hmmm..burvīgi. Vecrīgas gaismas, dzelzceļa tilta zilie starmeši, Daugavas tumšie viļņi, Saules akmens izgaismotie stāvi un zvaigznes debesīs [kaut minimālas - tomēr zvaigznes]. Pistāciju tabaka, cukurotas “Gotiņas“, OPTIMAS sula :D, sarunas, klusums, sarunas, klusums…Sezārija Evora, Placebo…klusums..Pienvedēja Piedzīvojumi..sarunas.  Tā būtu jādzīvo cilvēkiem. /S.P.B. – Pearl Tears.mp3/

Zaļumballe 2009.
Ieskrēju tur tik 6dien. 5dien nedevos tur, jo nebija telts un pie kā piemesties [beigās, gan atklājās, ka vietu es būtu atradusi par visiem 100]. 6die ierados. padalīju prežus, palīdzējām ar pamācību to vilkšanā un viss. Tad varēju sākt izbaudīt to, kas jābauda. Akustiskā telts. Ja es būtu miljonārs, man mājās ar tāda būtu. Un dienās, kad gribu – tur spēlētu. Tur sēdēju un klausījos. Jāāā..
Vēl tik ļoti man patika ritmainstituts.lv telts. Nesaprotu, kāpēc tur neviens nedejoja. Ja man būtu laiks – nešauboties dotos tur.
Arī lielajai skatuvei nebija ne vainas. Dziedāja jau labi :)
Un cilvēki, kas lekāja pa kūdras dubļiem. gan piedzērušies, gan nē [lai gan par to neesmu droša], lēkāja un priecājās, un tad nāca čikstēt un pirmās palīdzības telti, ka actiņas grauž un vēl šis tas.
Tādā festivālā, protams, neiztikt bez krišnām. mazliet smadzeņu skalošanas [tik mans viedoklis], jauki zīmējumi uz ģīmetnes, un garšīgs un lēts sautējums (mm)
Lietus. āāāāāā. 1:0 ZB labā. pirmais fests, kur, manuprāt, tik daudz lija. paguvu paslēpties akustiskajā teltī, kur smaržoja pēc zupas un cilvēki, gulēja uz siena maisiem. tajā brīdī pirmais, kas iesaucās galvā bija – lietus blūzs.
pēdējo autobusu uz mājām gandrīz nokavēju. Un nonstopā lija. Autobusā izlasīju Mario Pjuzo “Omerta”. Iesaku, bez šaubām. Vēl līdz rītam lija. /Martin Confused – Boy Who Never Cried.mp3/

Tie ir trīs man spilgtākie notikumi aizvadītajā nedēļā. Bet pieminēšanas vērts būtu arī Valmieras jauniešu diena 2009, dejas Pulkvedī, mierīga pasēdēšana pie kamīna ar draugiem, kailās peldes +8 grādu aukstā upē, Baltijas vienotības skrējiens utt. /Skunk Anansie – Secretly.mp3/

Arlabunakti.

First one

mans pirmais bloga ieraksts. /uzgavilējam/ kāpēc? tāpēc! Tāpēc, ka atmiņa ir palikusi mazliet vājāka kā iepriekš, tāpēc, ka notikumi kļūst aizvien spilgtāki, tāpēc, ka gribu pati lasīt.  un vēl…vēlos, lai citi man nejautā, kā pavadīju mēnesi, brīvdienas, weekendu vai ko citu. Maratons [varbūt tikai stafete] sākās 2009. gada 30. augustā, plkst. 18:56 pēc Latvijas laika. Es vēlu sev veiksmi! Paldies :)